So my roommate who is a vegan asked me to do her nails. This is the outcome
-
Recent Posts
Archives
- May 2013 (11)
- April 2013 (16)
- March 2013 (28)
- February 2013 (13)
- January 2013 (22)
- December 2012 (7)
- April 2012 (1)
- February 2011 (3)
Categories
Sākumā notika fizioloģijas nodarbība. Mēs visi sēdējām telpā, gatavi sākt stāstīt savus jautājumus. Pasniedzējs rīkojās sev netipiski – viņš lika visu novākt, paņemt lapiņas un teica, ka šoreiz mēs nevrēsim izmantot špikerus. Kā arī viņš piebilde “Un īpašu uzmanību veltīsim Sandrai un A, jo viņas ir mūsu universitatē ļoti labas špikotājas”. Mēs protams sacēlām traci, jautājot, kas to teicis. Izrādās, tas bija mans mikrobioloģijas pasniedzējs (bet, kā izrādās, viņš bija pārsteigts un apbrīnoja manu špikošanas izveicību, fizio pasniedzējs teica, lai es atklāju, kā to daru, bet es to ignorēju, jo noslēpums taču ir jāglabā).
Pč nodarbības es, La, M un citi nezināmi cilvēki braucām prom no manas pilsētas. Ielas pretējā pusē, tieši pretī manai vecvecāku mājai, stāvēja kāds stopētājs. Pamanot, ka tas ir Kiss solists, es sāku raustīt Lauru, sakot, lai viņa paskatās pa logu. Tajā brīdī autobuss sāka celties gaisā, Laura izvilka telefonu, nofotografēja to un ietwītoja bildi ar teikumu “Rau ko mēs tagad redzam!”.
Pēc šī nelielā lidojuma mēs nonācām Parīzē. Tur bij kāda lauku sētas vieta, ļoti saulaina, skaista, viss zaļoja. Mēs pamanījām mazu čūsku, ko es centos nobildēt. Bet tai čūskai bija 4 kājas un suņa galva, tai nepatika fotografēšana un viņa visu laiku centās man iekost. Vienā brīdi kaut kas notika un Monta nonāca slimnīcā, komā. Es biju izmisusi un jutos tik slikti. Pienākot ārstei, mēs jautājām, kas ar viņu varētu būt noticis. ārste parastīja plecus un atbildēja, ka tagad ir jāveic dialīze. Viņa iedūra M mazajā, bālajā rociņā ar plastmasas trubiņu, lika man turēt trubiņu vietā. Kamēr notika procedūra, es sēdu tur, spiežot M roku, lai viņa zinātu, ka esmu tur. Un vienā brīdī viņa man atbildēja arī saspiežot manu roku savā. Tajā brīdī ārste pateica “Man liekas, ka viņa ir stāvoklī”.
No palātas izgāja visi cilvēki, tai skaitā es. Mēs pēkšņi bijām kautkādā koncertā, kur uzstājās Emilie Autumn un citas dziedātājas, kas bija viņai ļoti līdzīgas. Arī Ar no manas grupas tur bija. Tajā brīdī mēs sākām skriet prom, jo kavējām savu lidmašīnu. mums bija 20 min līdz tai, un vārti atradās ļoti tālu. Mēs skrējām caur slimnīcu, mums pakaļ sāka skriet kāds vīrietis, kas stūma daudz metāla krēslu, radot ļoti nepatīkamu skaņu. Ieskrienot kādās durvis, mēs atradāmies vietā ar daudz cilvēkiem. Tālumā ceļš zarojās un es ar k’du puisi skrējām pa labo eju. Aiz mums bija Laura. Sapratām, ka eja nav īstā, bet mēs nevarējām pagriesties atpakaļ, jo gaitenis bija spirālveidā uz leju, mēs slīdējām. Sākās panika, es mēģināju apstāties, bet tas nebija iespējams. Puisis skreja/slīdēja ātrāk par mani, un pazuda no redzeslauka. Un tad es dzirdēju kā viņš kautkur ietriecas. Tikmēr La uzradās man blakus, viņa nevis skrēja, bet sēdot uz krēsla slīdēja un spiedza.
Nesaprotamā veidā mēs nonācām Singapūrā, kur es ļoti apņēmīgi gribēju satikt N. Vieta bija neizsakāmi skaista, bet es nemanīju nevienu cilvēku. Tāpēc nesatiekoties ar viņu es uzreiz iekāpu lidmašīnā, un lidojot prom pavērās lielisks skats uz mēnesnīcas apspīdēto Eifeļa torni.
Kā izteicās L un M, es visiticamāk lietoju narkotkas, ja jau redzu šādus sapņus. M apgalvojums bija, ka es noteikti apēdu 0.5 kg sēnīšu…
Un man ir pieraksts pie psihiatra. Tieši laikā, kad man būs nauda.
Reblogged from My Bright Shining Star:
Once again I wake up to pain that is unbearable. The realization that Kaitlyn deliberately took her beautiful light and self away from us all hits me with the weight of the world. I cannot describe the pain that a mother feels when their child takes their own life. It’s a pain I never thought possible. I always thought that if I lost one of my children, it would hurt so bad I would simply lay down and die.
“Mēs esam kā ķērpis. Es sēne, tu – aļģe.” Lieliska simbioze. Katrs dabū to, ko vajag, lai izdzīvotu. Bet dzīvošanai ar to nepietiek. Es sāku izdegt, lēnām un mokoši. Sāk apnikt viss, kas notiek un nenotiek.
Un vispār, es gribētu lai viņš uzraksta. Tas būtu ļoti, ļoti neveikli. Un es nezinu, ko es no tā gribētu iegūt, bet tas awkward nekas, kas ir tagad ir šausmīgs.
Pēdējo reizi psihosomatikas klīnika ar mani sazinājās pirms nedēļas. Es nepaspēju laicīgi atbildēt uz zvanu, jo bija nodarbība, un iespejamie laiki tika iedoti citiem cilvēkiem. Man atkal jāgaida.
When you have nothing to do at 2 am, you can always do your roommate’s nails. The result is a bit uneven (shaking hands..) but it looks nice if you look at them from a distance
Chronicling my adventures while I muddle through both illness and school simultaneously.
Beneath the nurse’s apron and the soon-to-be doctor’s coat.
This is a blog about my experience and feelings over the suicide of my 23 year old daughter Kaitlyn on 4-11-13
A Thirty-something metropolis girl with a big passion for makeup, traveling & city hot spots & urge to share reviews, tips & tricks
A cold look at living and working in Eastern Europe
Conversations with Myself
Sometimes, creativity is not a choice.
Celebrating those little bottles of coloured joy!
and other random things my kids know about me!
I confess... I'm addicted to nailpolish
Easy nail art to rock you through the week!
Beauty. Fashion. Lifestyle.
Nail swatches, Nail art, Make-up looks, Everything Beauty! <3
Thoughts and struggles, general ramblings, navigating the mental health system, refusing to be defined by an illness or a label.
Just a place to get inside my head.